Samuraja pēdējais uzdevums – nokļūt līdz Lielzobja pūķa alai, jau tuvojās noslēgumam. Viņam tikai atlika vēl pievarēt vienu lielu šķērsli: baiso Dūmaku mežu, kurā dzīvoja visi lielākie apkaimes mošķi ar lielu vēlmi kādu apēst. Visi, kas līdz šim gājuši cauri šim mežam, nav tikuši sveikā cauri. Tāpēc Samurajs zināja, ka viņam nepieciešams kāds īpašs ierocis, lai sevi aizstāvētu. Vispirms viņš devās uz baiso Dūmaku mežu pie visnegantākā tā iemītnieka, lai prasītu slepeno ieroci. Samurajs gāja dienu un nakti, bet sastapa ceļā tikai mošķus. Viņš atradās pašā meža biezoknī un spēki bija jau beigušies no tiem atkaujoties. Tad pēķšņi pašķīrās mošķi un tur iznāca visnegantākais tā iemītnieks. Tas bija vecs vīrs, kurš bija viens no gudrajiem ciema iemītniekiem, kurš izdomāja pamest ciemu un dzīvot viens mežā. Viņš izstāstīja Samurajam savu noslēpumu, ka mošķiem ļoti nepatīk ķipliku smarža, tāpēc viņu neviens neaiztiek un turas pa gabalu. Viņš uzdāvināja Samurajam ķipluku virteni un novēlēja laimīgu ceļu uz Lielzobja pūķa alu. Tagad Samurajs varēja droši doties pa baiso Dūmaku mežu, kur neviens mošķis viņam netuvojās.
Augstākajā Japānas kalnu ciematiņā bija noticis lielākais brīnums tūkstošgadē. Pašā ciema vidū pēc zibens spēriena akmenī izaugusi gara zaļā pupa! Kā senā leģenda vēsta, kad pupa izaugs līdz mākoņiem, tad galā uzziedēs zelta zieds. Šādu dārgumu kāroja iegūt katrs ciema iedzīvotājs, tāpēc visi rūpējās, lai pupa augtu griezdamās. Taču kādu dienu pupa novīta un neauga. Visi bija ļoti sašutuši un mēģināja to glābt kā nu varēdami, nesa ūdeni, mēslojumu, rušināja zemi un pat slaucīja no lapām putekļus, bet nekas nepalīdzēja. Tad ciema ļautdīm nācās vērsties pie Samuraja pēc palīdzības. Samurajs ilgi pētīja un domāja, kas tam varētu būt par iemeslu, viņš pavadīja pie zaļās pupas vairākas dienas, līdz viņam atnāca sapnī atziņa, ka tai nepieciešams miers. Ciema ļaudis bija to nomākuši ar savu uzmanību un aktīvo ciema dzīvi, ka tas viņu nomāca. Samurajs paņēma stabulīti un sāka spēlēt mierīgu mūziku, kas atslābināja zaļās pupas nervus un tā varēja turpināt augt. Zaļā pupa stiepās līdz pat debesīm un izauga tik liela, ka varēja aizsniegt sauli. Tikko tas notika pār visu ciemu nolija zaļo pupiņu lietus. Tās bija tik gardas, ka ciema iedzīvotāji varēja par pārtiku neuztraukties vairākus gadus.
Samuraju skolā pienāca ilgi gaidītais ikgadējais pārbaudījums – loku šaušanas turnīrs, kurā uzvarēt varēja tikai paši izveicīgākie samuraji. Kā galvenā balva tika pasniegts Zaļā pūķa gredzens, kurš nēsātājam dod papildus izturību. Lai kļūtu par izcilu un veiklu loka šāvēju, samurajam jātrenējas vairākus gadus, līdz viņš spēj pārvarēt ugunīgos šķēršļus. Lai to veiksmīgāk varētu izdarīt, tad sūnu purvājā ir jāatrod baltie brieža ragi. No tiem samurajs varēs izgrebt precīzus bultas galus. Ejot pa sūnu purvāju samurajs pamanīja briežu pēdas. Pēc tām vadoties viņš uzgāja lielu nokaltušu koku pie, kura pulcējās brieži un asināja ragus. Lecot pa puduriem un izvairoties no akačiem. Viņam izdevās tikt pie lielā koka un pie saknēm atrast baltos brieža ragus. Uzdevums jau gandrīz būtu izpildīts, taču atlika vēl tikai izdomāt, kā aizsargāties no ugunīgajiem šķēršļiem loku sacensībās. Tam samurajs salasīja mitrā sūnas un aplika ap savām bruņām, tādā veidā sevi pasargājot no karstajām liesmām.
Loku šaušanas rītā samurajs jau bija gatavs. Paņēmis bultas un bruņas, viņš devās uz laukumu. Dalībnieki un skatītāji bija pārpārēm. Kad pienāca samuraja kārta, viņš veicīgi izvairoties no uguns šķēršļiem, kuri tika izšauti ar katapultām un lidoja tieši virsū, atvilka bultu… un trāpija tieši mērķī! Skatītāji aplaudēja, gavilēja un brīnījās par viņa izveicību. Kā sacensību uzvarētājs viņš saņēma Zaļā pūķa gredzenu. Tagad Zaļā pūķa gredzens samurajam ļāva ēst asos vasabi zirnīšus par neuzdzerot ūdeni.
Tā diena bija pienākusi, kad stiprākajam samurajam vajadzēja aizstāvēt ciematu no lielā, ragainā, ilkņzobainā pūķa. Ar katru soli, ko spēra pūķis, tuvojoties ciemam, zeme rībēja arvien draudīgāk. Visi ciema ļaudis bija paslēpušies savos mitekļos, jo zināja, ja samurajam neizdosies pieveikt pūķi, tad visi tiks apēsti, jo briesmonis bija ļoti izsalcis. Samurajs devās pretī pūķim, bet bija paņēmis līdzi tikai koku un mazu sainīti ar kraukšīgām pupām. Samurajs pupas nolika takas malā pūķa pievilināšanai. Kā par lielu brīnumu pupas pūķim ļoti garšoja. Labi saēdies pūķis bija rāms un mierīgs. Kā izrādās pūķis bija vienkārši gadu simteņiem izsalcis un tagad juties paēdis, nemaz negrasījās iznīcināt visu ciematu. Pūķis kļuva par lielu ciemata draugu, palīdzēja pie kraukšķīgo pupu audzēšanas darbiem un vienmēr bija paēdis un labsirdīgs.
Ilgus gadu simtus nevienam nebija pa spēkam uzzināt, kas visu laiku spīd garākās Japānas kalnu upes dzelmē. Šo mīklu mēģinājuši atminēt vairāki ciemā dzīvojošie ļaudis, bet neviens tā arī patieso iemeslu nav varējis izskaidrot. Daži stāstīja, ka tur spīd milzu karpa, kas atnesīs bagātību tam, kurš to noķers, daži zināja sacīt, ka tajā vietā nogrimis pirātu kuģis un tā, kas spīd, ir lāde ar zeltu. Patieso iemeslu var noskaidrot tikai viens, tas, kurš spēs noturēt zem ūdens visilgāk elpu. Tāds apkārtnē neviens nebija, bet tas pa spēkam ir tikai īstam samurajam, kurš ir ilgus gadus trennējies. Tāpēc tika uzmeklēts samurajs, kurš prata visilgāk aizturēt elpu. Samurajs pirms došanās dzelmē ilgi meditēja un palēlināja savu sirds darbību līdz minimum. Paņēma rokās akmeni, lai tas ātrāk to vilktu uz leju un laidās dzelmē. Jo dziļāk tas laidās, jo tumšāks palika, bet nelielu spīdumu dzelmē varēja saskatīt. Arī ūdens spiediens kļuva ar viens spēcīgāks, bruņas no tā nedaudz pasargāja. Spožums palika ar vien spožāks un spožāks līdz samurajs jau varēja saskatīt, ka tā izrādās ir zelta taure. Viņš atlaida akmeni, saķēra tauri un steigšus peldēja augšpusē. Visi ļoti brīnījās, ko ar tādu tauri iesākt. Līdz ko samurajs iepūta taurē, tā uzreiz no debesīm sāka līt lietus. Izrādās tas bija sens instruments ar, ko ciema senči varējuši kontrolēt lietu, lai varētu izaudzēt pupas, zirņus, graudus un citus augus.
