Zemesrieksti septiņu veidu apvalkā.

Leģenda vēsta, ka patiesi drosmīgie Samuraji izgājuši skolu, kas paslēpta Japānas kalnos. Katra Samuraja drosme tiek uzmanīgi un rūpīgi pārbaudīta. Viens no uzdevumiem, kas jāpaveic jaunajam Samurajam, ir doties vienam pašam tumšajā mežā, lai atgrieztos no tā ar septiņiem elementiem. Tā nu reiz kārta pienāca Samurajam, par kuru neko daudz nezināja, jo viņš nebija nācis no Samuraju dzimtas, bet 2 gadu vecumā tika atrasts mežā, simtgadīgas sakuras dobumā. Vecākais skolotājs viņam iedeva līdzi mazu maisiņu un teica padomu: “Seko savai sidrsbalsij tikai tā Tu paveiksi šo pārbaudījumu.”Samurajs devās ceļā cauri tumšajam mežam. Tālu neaizgājis viņš mežmalā satika vecīti, kurš bija sakņupis un izskatījās, ka tam nepieciešama palīdzība. Vecītis teica, ka ir ļoti izslacis un vai mazajam samurajam neatrastos kautkas ēdams priekš viņa. Samurajs izbrīnījās, jo viņam nekas cits līdzi nebija, kā skolotāja iedotais maisiņš. Viņš tajā atrada riekstiņus, kurus atdeva vecītīm. Vecītis paēda un kā pateicību vecītis iedeva uguns liesmiņu. Samurajs devās tālāk un jau dziļāk mežā pamanīja sakņupušu večiņu. Vecenīte lūdzu samarajam palīdzību sanest malciņu pavardam. Samurajs tā arī izdarīja un kā reiz noderēja vecīša dāvātā uguntiņa, lai iekurinātu pavadiņu un mājiņa palika silta. Večiņa bija ļoti laimīga un kā pateicību iedeva trauciņu ar ūdeni. Tā samurajs turpināja ceļu, taču likās, ka ir jau apmaldījies meža biezoknī. Te piepeši izlīda kurmis no alas, jo sadzirdēja, ka kāds iet garām. Pats gan neko neredzot, bet pēc smaržas sajūt, ka varētu būt kaut kas ko padzerties. Samurajs pacienāja kurmīti ar ūdentiņu un kurmītis kā pateicību iedeva samurajam saujiņu zemītes, jo kurmītim nekas cits gan pazemē dzīvojot neesot. Samurajs pateicās par kurmīša necilo dāvaniņu un devās tālāk. Samurajs saprata, ka ir apmaldījies un nolēma atpūsties pie liela sakuras dižkoka. Gribēja jau sēsties, bet tur bija izlīdusi maza sakuras saknīte, kura lūdza, lai to apber ar zemīti, jo vecās koka saknes jau bija visu zemi apēdušas un jaunajiem dzinumiem nav mazākā zemes gabaliņa palicis, kur varētu mitināties. Samurajs to apbēra ar kurmīša dāvāto zemīti un sakura pateicībā izslēja savus kuplos zarus, uzputa vējš un viens sakuras ziediņš sāka lidot pa vējam. Tas bija ļoti krāšņs ziediņš un samurajs priecīgs skrēja tam līdzi. Vējš ziediņu pūta uz izeju tādā veidā samurajs tika ārā no meža. Meža malā vējšs rimās un ziediņš nokrita mežmalā un iesējās zemē. Brīnumainā kārtā no zemes sāka augt lielā ātrumā sakuras koks. Samaurajs nebija pamanījis, ka viņam blakus stāvēja skolotājs un uzlikdams roku samurajam uz plec teica: “Redzams, ka uzdevumu esi izpildījis godam.” Samurajs nobrīnījās. “Kā?! 7 elementi taču man nav un esmu arī atdevis maisiņu ar riekstiem vecītim.” Kad samurajs izstāstīja skolotājam visu savu piedzīvoto. Tad skolotājs teica: “7 elementi bija uguns, ūdens, zeme, gaiss. Taču šie četri materiālie elementi mijiedarbojās ar drosmi, labestību un līdzjūtību. Tādā veidā pilnveidojot Tevi.”